No karstvīna līdz slēgtai alai
Nīderlandē ir tradīcija brīvdienās rīkot Ziemassvētku tirdziņus, kas laikam jau nokopēta no Vācijas. Pat paši vietējie saka, ka Vācijā tirdziņi ir labāki, un brauc uz turieni. Bet mums pietiek arī ar vietējo. Nākamajā dienā vakarā mēs savācām vēl vienu draudzeni un laidām uz vienu no tādiem. Tas bija ļoti mīlīgi: būdiņas, dejas, karstvīns, ko viņi te sauc, tradicionālie vietējie ēdieni – kroketes, un, protams, desiņas ar štovētiem kāpostiem. Mums uzreiz tā pacēlās Ziemassvētku gara līmenis, ka mēs pat iešāvām karstvīnu kādā trokšņainā krogā.
Aizlaidām uz citu pilsētu, kur ir liela ala, kurā arī it kā svin, bet alā netikām, jau aizmirsu, kāpēc. It kā bija ciet, jo pašā pilsētas centrā tieši notika karnevāla gājiens. Tam mēs uzmetām aci tikai garāmejot, jo gribējās ēst, un mēs meklējām, ko varētu ierīt. Visi restūži bija norezervēti līdz pēdējam, un beigās mēs nolocījām ceptas sēnītes un kroketes no koka pagaidu būdiņas.
Laiku pavadījām brīnišķīgi, un es priecājos, ka atbraucu, lai gan atpakaļ uz lidostu tikt bija baigais čakars.
Agrā ceļotāja piedzīvojumi uz kofeīna neprāta robežas
Lidmašīna man bija pa dienu, bet līdz tai vēl vajadzēja tikt. Lieta tāda, ka draugi dzīvo uz Beļģijas un Nīderlandes robežas. No turienes ar autobusu uz Eindhovenu vēl jāmāk nokļūt. Divas stundas+, ar pārsēšanos. Galu galā nolēmu braukt ar viņiem no rīta ar mašīnu. Problēma tāda, ka viņi izbrauc ap sešiem, vai pat agrāk. Man nenormāli nepatīk agri celties, jo man ir sūdīgs miegs, es agri gandrīz nekad neaizmiegu. Bet ko padarīsi.
No rīta man bija pavisam štruntīgi, kā tas mēdz būt, ja neizguļos. Visiem tas ir dažādi, bet tiem, kas vienkārši mazliet bremzē un lēnāk domā, ir grūti saprast tos, kuriem deg mugurkauls un noskaņojums ir tāds: gribas izdzēsties.
Es atbraucu tik agri, ka variantu, kur pasēdēt, bija maz. Nācās iet uz "Starbucks" autoostā. Reitings tam ir abysmal, atšķirībā no vietējām "craft" kafejnīcām. Abyss – tas ir bezdibenis, respektīvi, aptuveni to varētu tulkot kā "bez dibena". Tas ir interesants piemērs vārdam, kuru šajā kontekstā pārtulkot ir grūti, jo "bez dibena" krievu valodā tādā nozīmē neizmanto. Parasts tulkojums būtu "pretīgs" vai "šausmīgs", bet tad pazūd tā nianse, ka reitings ir ļoti zems, zemāks par pašu zemāko dibenu. Es jums neesmu teicis, kā mani besī ārā cilvēki, kuri uzskata, ka angļu valoda ir nabadzīgāka par krievu, vai ka krievu valoda ir visbagātākā no visām? Tas ir tik tumsonīgs uzskats, ka pēc tam ar cilvēku ir grūti komunicēt, apmēram tā, it kā viņš ticētu plakanai zemei.
Jebkurā gadījumā šis vārds tiek lietots idiomātiski, jo reitings jau nevar būt zemāks par dibenu, tas ir tikai cipars. Bet analoģiskas idiomas krievu valodā nav, ja nu vienīgi es nepietiekami daudz sēžu internetā. Kamēr rakstīju, apjēdzu, ka vistuvākais laikam būtu krievu "провальный", tātad atkal – zem zemes līmeņa. Lūk tā, jūsu acu priekšā notiek laba tulkojuma mokas, un tagad jūs saprotat, cik tas ir neviegls darbs.
Kas attiecas uz "Starbucks", es izdzēru kafiju, nedaudz pasēdēju un aizgāju uz "MediaMarkt" pakaļ jaunam portatīvā datora lādētājam tā vietā, kuru aizmirsu uzgaidāmajā zālē pie geita. Bija baigi žēl, jo lādētājs bija ļoti labs, gallija nitrīda, tātad ārkārtīgi kompakts, bet tajā pašā laikā uz 80 vatiem un ar 3 portiem. Ja kādam tāda nav, iesaku, ļoti ērti. Pēc nelielas meklēšanas atradu tādu pašu, bet uz 100 vatiem, tātad vienlaikus var lādēt gan kompi, gan telefonu. Nedaudz lielāks izmēros, bet vienalga vienkārši uguns!
Lūgšana, meditācija un telefona apokalipse
Lidostā es ierados laicīgi. Bija lieka stunda līdz iekāpšanai. Es paņēmu kafiju un iegāju meditācijas un lūgšanu telpā uzrakstīt postu jums, maniem mīļajiem sekotājiem. Ne visi zina, bet dažās lidostās ir šāda istaba. Piemēram, Varšavā. Bija arī te. Izskatās amizanti. Pie sienas karājas norāde uz Meku. Uz plauktiņa stāv dažādi Bībeles, Korāna un Bhagavadgītas tulkojumi (vairākās valodās, tostarp krievu), bet uz cita plauktiņa čupa ar lūgšanu paklājiņiem. Ir pat budistu statuetes un pāris teksti: kaut kas tur no Dalailamas un Dimanta sūtra, šķiet.
Bet es pielūdzu Feisbuka dievu, un tāpēc atvēru kompi un sāku drukāt. Nepagāja ne desmit minūtes, kad ieskrēja gados vecāka tante. Es nedaudz samulsos, bet ko padarīsi, ja reiz sāku darbu, tas jāpabeidz. Turpināju drukāt. Tante sāka meditēt, un es viņai apjautājos, kas un kā. Izrādījās, ka viņa ir no manas pašas Goenkas Vipassanas sektas. Tiem, kas nezina, paskaidrošu: tas ir desmit dienu retrīts (tipa vorkšops, izolēts meditācijas kurss). Tur nedrīkst neko citu darīt, kā vien gulēt, ēst un meditēt. Lietot telefonu nedrīkst, iet projām nedrīkst, sarunāties nedrīkst, sportot nedrīkst, rakstīt nedrīkst, lasīt nedrīkst, un pat domāt netikli nedrīkst. Pēdējais punkts mani gandrīz piebeidza!
Tātad, tante sāka meditēt, bet es centos drukāt cik vien klusi iespējams. Labi vēl, ka mana portatīvā klaviatūra nav mehāniskā, citādi būtu pilnīgs kaput. Tomēr, meditēt nebija lemts: burtiski pēc pāris minūtēm sievietes telefons skaļi iekaucās kaut kādā sirēnā. Es bišķiņ apstulbu, jo būtu taču loģiski uz meditācijas laiku izslēgt skaņu. Viņa, acīmredzot, arī, jo vēl pēc pāris minūtēm palēcās un aizskrēja. Vai nu benzīns beidzās, kā tajā anekdotē par Štirlicu un peli, vai arī es viņu biju izbesījis ar taustiņu klabināšanu. Lai vai kā, vēl pēc minūtes iekaucās jau mans telefons, kas lika man apstulbt vēlreiz, turklāt jau fokusētāk.
Šis gadījums mūs māca nesteigties spriest par lietām, kuras mēs līdz galam neizprotam. Kā izrādījās, telefons bļāva sirēnā tāpēc, ka Nīderlandes valdība rīkoja kataklizmu apziņošanas sistēmas pārbaudi caur mobilo tīklu. Lūk tā es uzzināju, ko gaidīt, ja nu pēkšņi Krievijas tanku tornado uzklups Latvijai.
Ābolu atklāsmes un velo pārvadājumu noslēpumi: dzenoties pēc ikriem un veselīga dzīvesveida
Lūk, brauciens beidzot tuvojas noslēgumam: es atlidoju uz Viļņu. Šoreiz nolēmu paprikoloties un aizskrēju uz vilcienu. Nekad iepriekš to nebiju darījis, bet te uzzināju, ka no lidostas līdz stacijai var aizbraukt ar vilcienu, nevis tikai ar autobusu. Lai to izdarītu, jāiziet pa centrālajām durvīm, jāpaiet viens kvartāls, un tur būs tornis ar liftu uz leju, pie sliedēm. Es knapi, knapi paspēju, un arī tad – skriešus. Biļeti internetā var nopirkt tikai iepriekš, tā ka man bija nepareizā biļete. Tomēr konduktore man piedeva, un izlikās, ka man tipa ir biļete.
Vēlu vakarā (ap desmitiem) es nokļuvu jau te daudzkārt pieminētajā Turmantas stacijā, kas atrodas tieši uz Latvijas un Lietuvas robežas. Tur mani ar mašīnu savāca tētis, kuram biju aizmirsis atgādināt, lai paķer līdzi atslēgu no mana dzīvokļa. Nācās vēl arī pie vecākiem iebraukt pakaļ atslēgai. Tālredzība un plānošana rullē, kā parasti.
Pienācis laiks apkopot rezultātus, man tā šķiet. Brauciens kopumā izdevās. Esmu pabraukājies, un diezgan daudz, praktiski katru nedēļas nogali. Esmu notriecis smuku žūksni piķa, bet ne tā, ka pavisam daudz. Kā saka mans draugs: "rociņas-kājiņas veselas, un labi vien ir, nopelnīsi vēl". Es kārtīgi papļāpāju ar čomu Valensijā un vecajiem draugiem Nīderlandē, kas vienmēr ir kruti.
Es, protams, sāku nedaudz vairāk zināt par dzīvi Spānijā. Kā tur ir silti un relaksēti, kādi tur ir kruti vilcieni, cik ātri tur aug mājokļu cenas. Ieguvu vairāk zināšanu par to, kā strādāt attālināti, un kā cīnīties ar izīrētājiem. Uz savas ādas izbaudīju, kā saka. Guvu sev apstiprinājumu, ka Airbnb tiešām ir savi trūkumi, un viesnīca mūsdienās ir pavisam neslikta alternatīva, īpaši aparthotelis, kur ir virtuvīte.
Tiku skaidrībā ar ābolu šķirnēm, un sapratu, cik ļoti dažādi tie mēdz būt.
Daudz uzzināju par to, kā pa lēto pārvadāt velosipēdu pa Eiropu un Spāniju. Protams, man gribētos ceļot nevis vienam pašam, bet grēks sūdzēties. Citādi Lielais Makaronu Monstrs sadzirdēs un liks mums visiem kopā no Latvijas tīties prom. Visapkārt karš, un daudzi cilvēki vispār ir palikuši bez pajumtes un iztikas līdzekļiem, bet man redz, ikriņi sarkanie, nevis melnie.
Es sevī no jauna atklāju mīlestību pret ceļošanu, velosportu un veselīgu dzīvesveidu, un ceru šogad to turpināt. Kā tagad mani nemitīgi paskubina Zwift: Ride On!
